Pievēršoties savas dzimtas vēstures pētīšanai un ciltskoka veidošanai līdztekus sausiem skaitļiem mēs neizbēgami uzzinām arī papildu biogrāfiskas nianses, reizēm tās pat speciāli nemeklējot. Atrodas informācija gan par dažādiem pozitīviem notikumiem – sporta sasniegumiem, apbalvojumiem, veiksmīgiem darījumiem, ciešām ģimeniskām saitēm, cieņpilniem līdzgaitnieku novērtējumiem –, gan arī tādas lietas, ko ne pavisam neesam priecīgi ieraudzīt savu priekšteču biogrāfijās – pamestas ģimenes, noziegumi, mums nepieņemamas politiskas izvēles u.tml. Šādas situācijas liek pastiprināti domāt par to, kādēļ vispār šāda izvēle izdarīta, reizēm raisa vēlēšanos izolēties un distancēties no šīs informācijas, citreiz to vienkārši nespējam pieņemt.

Šādās reizēs, kad ir problemātiski samierināties ar jaunatrasto informāciju, iesaku uz to palūkoties no trim aspektiem:

• Berta Hellingera sistēmfenomenoloģijas pieeja;
• Miltona Ēriksona koučinga pamatprincipi;
• emocionālā inteliģence.

Tas drīkstēja notikt!

No sistēmiskajiem sakārtojumiem, kuru pamatā ir Berta Helingera sistēmfenomenoloģiskais modelis, kurus esmu apmeklējusi klienta lomā, esmu sapratusi, pieņēmusi un paņēmusi vienu būtisku frāzi: tas drīkstēja notikt! Neraugoties uz to, ka man tas šķiet nepareizi, nepieņemami, mans tēvs, vecvectēvs vai kāds no vēl senākiem senčiem tā drīkstēja darīt!

Iespējams, tieši pateicoties šai mūsu priekšteča rīcībai, kas mums šobrīd šķiet tik nepieņemama, mēs vispār esam šajā pasaulē, mums ir bijusi iespēja piedzimt. Visi, kas mūsu ģimenes sistēmā ienākuši pirms mums – vecāki, vecvecāki, pārējie senči – ir svarīgāki par mums, un mūsu pienākums ir viņiem pateikties par savu dzīvību un cienīt viņu lēmumus un rīcību, pat ja mēs to nesaprotam.

 Ja mēs šo rīcību noliedzam un izolējamies no viņiem (“mūsu ģimenē par to nerunā”, “nē, es nespēju viņu par to cienīt, nevaru viņu uzskatīt par savu vectētiņu”), tad tādējādi mēs izjaucam savas ģimenes sistēmu un kārtību, kas savukārt ietekmē citus dzīves aspektus un pašizjūtu gan mums pašiem, gan arī nākamajām paaudzēm.

 “Vecāki un vecvecāki mums neko nav parādā. Viņi mums iedeva galveno – dzīvību,” uzsver sistēmisko sakārtojumu vadītāja Laura Lāne.

Cilvēks vienmēr izdara labāko izvēli!

Jā, iespējams, dzīves beigās, gadu vai pat tikai piecas minūtes vēlāk šis cilvēks jau būtu pieņēmis citu lēmumu, taču tai mirklī viņš ir izdarījis labāko izvēli, kāda viņam ir bijusi iespējama konkrētajā situācijā – konkrētajos apstākļos ar viņam pieejamo informāciju, iekšējiem un ārējiem resursiem utt. Un viņa rīcībai pavisam noteikti ir bijis pozitīvs nolūks, pat ja mēs to nezinām un nevaram pat nojaust.

Jāņem vērā fakts, ka mums, paaudzei, kas savu iekšējās ētikas kodeksu veidojusi nosacītos miera apstākļos, papildu emocionālo slogu var radīt atskārtas par savu priekšteču rīcību, kas notikusi pavisam citādos vēsturiskajos periodos, kad izvēli pat privātajā dzīvē ietekmējuši kari, valsts iekārtu maiņas, reāli savas un tuvinieku dzīvības apdraudējumi u.c.

Papildu atbalstu situācijas pieņemšanā var sniegt informācija par notikuma vēsturisko kontekstu, kā arī situācijas aplūkošana iztēlē no konkrētā radinieka pozīcijas.

Samierināties vai pieņemt?

Kad sastopamies ar negatīvu faktu savas dzimtas vēsturē, mums uzbango ne tikai viena vienīga, bet, visticamāk, vesels dažādu emociju kokteilis, kas raisa nepatīkamas sajūtas un nespēju “samierināties”.

Kādēļ vārdu “samierināties” lieku pēdiņās? Tādēļ, ka vēlme pēc samierināšanās ir visbiežākais pierasījums šīs tēmas sarunās, tai pat laikā, ja pievēršam detalizētu uzmanību šim vārdam un emocijai, ko tas apzīmē, man ir cits piedāvājums. Proti, saskaņā ar kouča un emociju speciālista Dan Newby pētījumu rezultātiem, samierināšanās ir emocija, kas ļauj padoties, jo “nekas no tā, ko es varu darīt, neko nemainīs, tāpēc kāda jēga censties, labāk taupīt enerģiju”. Šīs emocijas vietā es piedāvāju fokusēties uz tādu emociju kā pieņemšana, kuras mērķis ir palīdzēt sadzīvot ar realitāti, pat ja man tā nepatīk un es nevaru to atbalstīt.

Lai nonāktu līdz pieņemšanai, vispirms ir jāsaprot tas emociju kokteilis, kas uzbangojis nepatīkamā fakta uzzināšanas brīdī un drīz pēc tam.

Kādas emocijas tas manī izraisa?

Emocijas mums izraisa nevis tikai un vienīgi pats notikums, bet arī mūsu personīgā attieksme pret to, mūsu līdzšinējā pieredze un pat tādi mainīgi un subjektīvi faktori kā pašreizējais fiziskais stāvoklis, noskaņojums u.tml. Citiem vārdiem sakot, mūsu emocijas dzimtas vēstures izpētes kontekstā ir mūsu PAŠREIZĒJĀ reakcija uz senas pagānes notikumu.

Lai saprastu, kādas emocijas ir uzbangojušas, nav cita padoma kā vien godīga un atklāta saruna pašam ar sevi, kā arī savu fizisko reakciju novērtēšana.

Visbiežāk nepatīkami notikumi dzimtas vēsturē un priekšteču rīcība izraisa tādas emocijas kā vilšanos (sencis nav rīkojies tā, kā man būtu paticis to zināt vai kā es to iztēlojos), neapmierinātību (nē, man neder tāda mana senča rīcība), dusmas (tas nav pareizi, tā nedrīkst, viņš par to pelnījis sodu!), noliegšanu (ja es tam nepievērsīšu uzmanību, tas mani neskars). Šīm emocijām, kas vairāk vērstas uz pašu notikumu, var pievienoties arī tādas, kas ciešāk saistītas ar mums pašiem šeit un tagad. Piemēram, vainas apziņa vai pat kauns, ka manā dzimtā ir cilvēks, ar kura rīcību es redzu kā nosodāmu vai ar kuru nevaru lepoties. Tā var būt savā ziņā arī skaudība, ka citiem ir senči, ar ko var lepoties, bet man nav. Tās var būt arī skumjas, ka es esmu zaudējis kādas savas ilūzijas, cerību vai pārliecību. Varianti šeit ir visdažādākie, kas saistīti gan ar pašu notikumu, gan mūsu personīgo pašizjūtu, pārliecībām un pieredzi. Visām šīm emocijām ir vieta, tās ir īstas, dabiskas un normālas.

Tad, kad esam sapratuši savas patiesās emocijas, kādas ir izraisījis uzzinātais pagātnes vai radinieka biogrāfijas fakts, lielā mērā iestājas atvieglojuma sajūta, kas ļauj mums adekvāti izvērtēt situāciju un pieņemt notikušo kā vēstures faktu, kuru mēs nevaram ne mainīt, ne ietekmēt. Tikai uzlūkot jau ar skaidru skatienu un, iespējams, izdarīt savus secinājumus par to, ko no tā varam mācīties!