Slinkums var būt patīkams laiskumiņš pirmajās siltajās pavasara dienās, kad, izstiepjot saulītē kājas, ir tik labi, ka negribas kustēties pat tik daudz, lai aizgaiņātu mazliet nepieklājīgu mušu, vai ziemas spelgonī pie kamīna ar kūpošu tējas tasi rokās, kad pēc fiziskās aktivitātēs pavadītas dienas zini, ka vislabprātāk arī aizmigtu tepat.

Slinkums var būt arī traucējošs līdzgaitnieks ikdienas darbos, kas katru reizi, tikko tu paskaties dokumentu kaudzes virzienā, uzmācīgi dīc, ka šito taču var izdarīt arī rīt, vai gandrīz fiziski sit pa nagiem, ieraugot tev rokās slotu... “Tev taču vispirms atskaites jāsagatavo,” viņš nikni šņāc. “Nu, kādas atskaites, ja šonedēļ vēl neesi bijis sporta zālē,” – viņš jau piemeties uz otra pleca. “Tu taču labi zini, ka tev nepatīk skriet tik vēsā laikā, un piekusis tu pēc tam arī būsi,” – slinkums stūķē kedas dziļāk iekšā skapī...