Dzimtas vēsture un pašvērtējums:
kā dzimtas koka izpēte uzlabo emocionālo labizjūtu?
“Stabilitātes sajūta”, “paaugstinājusies pašapziņa”, “jūtu drošību”, “it kā sargā no aizmugures”, “dzīve sakārtojas”, “esmu savā vietā”, “iestājies miers” – šādus un daudz līdzīgus apgalvojumus dzirdu no cilvēkiem, kad jautāju, kādas pārmaiņas viņu dzīvēs jūtamas pēc tam, kad viņi ir sākuši pētīt savu dzimtu un veidot dzimtas koku. Arī tad, ja iegūto informāciju cilvēks neizmanto un neapstrādā nedz sistēmiskajos sakārtojumos, nedz terapijās, nedz arī kādās citās praksēs.
Šajā rakstā aplūkosim, kas izraisa cilvēkā šādas pārmaiņas, pašvērtējuma un pašapziņas paaugtināšanos, emocionālo noturību, kad viņš veido savu ciltskoku. Padalīšos arī ar pāris interesantiem praktiskajiem pētījumiem, kas pierāda šādu izteikumu pamatotību ar reāliem skaitļiem un mērījumiem, tostarp arī ļoti interesantiem atklājumiem par konkrētām darbībām.
Piederības sajūta dzimtai: pamats emocionālajai labsajūtai un izaugsmei
Piederības sajūta ir viena no cilvēka pamatvajadzībām. Atbilstoši ASV psihologa un filozofa Abrahama Maslova izstrādātajai vajadzību hierarhijai, vajadzība pēc mīlestības un piederības atrodas šīs piramīdas trešajā pakāpē – uzreiz aiz fizioloģiskajām vajadzībām (pārtika, ūdens, miegs) un drošības. Piederības sajūta ir cilvēka iekļaušanās vai pieņemšana grupā un tā ir svarīga cilvēka pašidentitātei, pašvērtējumam, emocionālai stabilitātei un cilvēka subjektīvai labizjūtai kopumā. Pirmā un visnozīmīgākā grupa mūsu dzīvē ir ģimene.
Arī tad, ja mēs esam auguši pilnā un mīlošā ģimenē kopā ar abiem vecākiem un pazīstam arī savus vecvecākus, visticamāk, mēs neesam pazinuši, piemēram, visus savus vecvectēvus un vecvecmammas. Iespējams, viņiem mēs zinām vārdus. Taču vai mums ir kaut mazākais priekšstats, kas ir bijuši vecvecmammu un vecvectēvu vecāki? Kurā Latvijas vai pat pasaules malā dzimuši? Kur satikuši savus dzīvesbiedrus? Un kas noticis vēl senākā pagātnē?
Dzimtas koka veidošana ir veids, kā mēs soli pa solim, pārbaudot atmiņas, dzimtas leģendas, pētot dokumentus, iepazīstot vēsturisko situāciju attiecīgajā laika posmā, iepazīstam savu dzimtu. Cik tālu un cik paaudzēs – tas atkarīgs no daudziem faktoriem. Reizēm tikai pārsimt gadu senā pagātnē, reizēm pat trīssimt gadu. Ja īpaši paveicas, varbūt arī vairāk… Redzot tik daudzu cilvēku savstarpējās saiknes grafiskā veidā un savu vietu starp tiem, rodas apziņa par dzimtu kā sistēmu un veidojas piederības sajūta savai dzimtai.
Apmierināta piederības vajadzība ir svarīga cilvēka subjektīvajai labizjūtai un ļauj koncentrēties uz personīgo izaugsmi, mērķu sasniegšanu un pašrealizāciju.
Vai dzimtas izpēte var mazināt stresu? Pētnieciski pierādījumi
Esmu atradusi divus pētījumus, kas tiešā veidā pierāda dzimtas vēstures izpētes procesa pozitīvo ietekmi uz piederības sajūtas, identitātes, pašvērtējuma paaugstināšanos un trauksmes samazināšanos.
2023. gada aprīlī Ģenealoģijas un ģimenes vēstures žurnālā tika publicēts Brigama Janga universitates (ASV) pētījums “Jauno pieaugušo psiholoģiskās labizjūtas uzlabošana, veicot ģimenes vēstures izpēti reliģiskā universitātē” (David A. Wood, Barry M. Lunt, Kelly R. Summers). Vienu semestri ilgušā izpētes procesā atklājās, ka dzimtas vēstures studijas spēj uzlabot dalībnieku pašvērtējumu par vairāk nekā 8% un samazināt trauksmi pat par teju 20%.
Pētījumā piedalījās 265 studenti, no kuriem 145 apmeklēja ģimenes vēstures kursu universitātē, bet 111 veica ģimenes vēstures pētījumus saviem spēkiem. Rezultāti tika mērīti, anketējot studentus pirms un pēc projekta.
Pētījuma laikā tika secināts, ka dzimtas vēstures izpēte spēcīgi veicināja piederības sajūtu ģimenei un dzimtai, kas savukārt būtiski paaugstināja pašvērtējumu. Attiecīgi samazinājās trauksmes līmenis un kontroles lokuss (atbilstoši Rotera skalai, kontroles lokuss ar augstāku vērtību nozīmē eksternālo kontroles lokusu jeb pārliecību, ka dzīvi kontrolē apstākļi, savukārt zemāka vērtība liecina par internālo lokusu jeb cilvēka pārliecību, ka viņš pats vada savu dzīvi).
Dokumentu pētīšana kā psiholoģiski nozīmīgs process
Pētījumā atklājas divi ļoti interesanti aspekti.
Pirmkārt, analizējot atsevišķu pētniecisku darbību ietekmi uz labizjūtas rādītājiem, tika secināts, ka visaugstākais pienesums ir nevis dzimtas stāstu zināšanai, kā to varētu sākotnēji pieņemt, vai grafiskai dzimtas koka izveidei un jaunu personu pievienošanai tajā, bet gan vēsturisku dokumentu pētīšanai, soli pa solim tuvinot sevi jaunu datu atrašanai par savas dzimtas locekļiem.
Otrkārt, tika novērotas būtiskas atšķirības labizjūtas elementu rādītājos starp studentiem, kuri apmeklēja dzimtas vēstures kursu un kuri darbojās patstāvīgi. Proti, pirmajā grupā tika konstatēta augstāka dzimtas vēstures pētniecības un zināšanu ietekmi uz pašvērtējuma paaugstināšanos, trauksmes un kontroles lokusa rādītāju samazināšanos.
Visticamāk, ģimenes vēstures kursa dalībnieku augstākus rādītājus ietekmēja tādu faktoru kopums kā palīdzoša informācija un norādes pētījuma procesā, augstāka motivācija un mērķtiecība, kā arī lielāks fokuss uz veicamo darbu.
Kā dzimtas stāsti ietekmē bērnu un pusaudžu pašvērtējumu?
2010. gadā tika publicēts Emorija universitātes pētījums ““Vai tu zini…” Ģimenes vēstures spēks pusaudžu identitātē un labizjūtā” (Robyn Fivush, Marshall Duke, Jennifer G. Bohanek), kurā tika secināts, ka dzimtas stāstu stāstīšana ģimenē un to zināšana pozitīvi ietekmē bērnu un pusaudžu labizjūtu, pašvērtējumu, emocionālo noturību, uzvedību, kā arī pašidentitāti. Pētījuma izklāstā uzmanība pievērsta divām vecuma grupām – 9-12 gadus veciem bērniem un pusaudžiem un 14-16 gadus veciem pusaudžiem.
Jaunākajā grupā tika izmantota anketa “Vai tu zini…” ar 20 jautājumiem, lai pārliecinātos par to, cik daudz bērni zina stāstus no savas ģimenes vēstures, piemēram, vai viņi zina, kur iepazinušies vecāki vai kur viņi gājuši skolā. Anketa tika salīdzināta ar citiem novērojumiem, un atklājās būtiska saistība starp bērnu reālajām zināšanām un vecāku un bērnu savstarpējo mijiedarbi un komunikāciju ikdienā, šo stāstu stāstīšanu, kā arī bērnu emocionālo labizjūtu. Pirmkārt, protams, augstāki rādījumi anketās bija bērniem, kuru ģimenēs notiek šāda informācijas pārnese. Otrkārt, augstāki rādītāji anketās “bija saistīti ar lielāku iekšējo kontroles lokusu, augstāku pašnovērtējumu, labāku ģimenes funkcionēšanu, bagātākām ģimenes tradīcijām, zemāku bērna trauksmi, kā arī mazākām iekšējām un ārējām uzvedības problēmām. Šīs attiecības liecina, ka bērnu zināšanas par ģimenes stāstiem ir labs vispārējās ģimenes funkcionēšanas un bērna pielāgošanās rādītājs”.
Savukārt vecākajā grupā, izmantojot līdzīgu principu, proti, “Vai tu zini…” anketas un pusaudžu pašnovērtējumu, tika secināts, ka ģimenes stāstu zināšanai ir cieša saistība ar pašidentitātes jautājumiem, pašvērtējumu, sevis pieņemšanu un nākotnes plāniem. Savukārt mazākas iekšējas vai ārējas uzvedības problēmas ir mazāk saistītas tieši ar dzimtas stāstu zināšanu, bet vairāk ar ģimenes locekļu savstarpējo mijiedarbību un komunikāciju, tostarp dzimtas stāstu stāstīšanu.
Dzimtas izpēte – ne tikai hobijs, bet ceļš uz sevis izpratni un harmoniju
Lai gan abi pētījumi tika veikti šaurā vidē un tajos iegūtie skaitliskie rādītāji nevar tikt attiecināti uz populāciju kopumā (turklāt jāņem vērā arī, ka Janga universitāte ir privāta reliģiska mācību iestāde, kur ģimenes kopības jautājumiem tiek pievērsta liela nozīme jau pašas ticības ietvaros), tomēr tie sniedz vērtīgu priekšstatu un apliecina dzimtas vēstures zināšanu nozīmi cilvēka kopējās subjektīvās labizjūtas veicināšanā.
Citiem vārdiem sakot, “dzīves sakārtošanās” un “stabilitātes sajūta” pēc dzimtas koka izveides nav pašiedvesma, bet gan pētniecībā pierādāms un pamatots fakts.